Neliela deva pussakarīgu pārdomu

Reizēm uznāk tāda jocīga sajūta. Tāda, par kuru, iespējams, psiholoģijas analīze novestu pie nepatīkamas diagnozes. Nu, kautkas gandrīzvai šizofrēnisks. Sajūta, ka esi radīts kautkādam mērķim, kuru esi aizmirsis un nespēj atcerēties. Varbūt zīdaiņiem tiešām pieder pasaules gudrība? Vai arī tiešām dīglim tiek iedvesta kautkāda dvēsele, kura visu dzīvi sēž zemapziņā un cenšas pārliecināt apziņu. Galu galā- nedrīkst, nevar domāt un uzskatīt, ka cilvēks ir atklājis visu un ka zinātniski nepierādāmais neeksistē. Reiz taču neticēja, ka zeme ir apaļa. Jo nemācēja to pierādīt. Patiesībā- nevienam tas nenāca prātā. Un ja tā padomā- visur valda bezgalība- visuma izmēros, dinamiskajā evolūcijā, pārmaiņās, laikā. Kādēļ lai nebūtu arī bezgalība lietās, ko iespējams atklāt. Tur kautkam ir jābūt- kādēļ visur , pat līdz konkistadoru laikiem nesaistītās vietās, ir pastāvējusi reliģija? Ne jau kristietiskā, bet tā, kurā stāsta par zemes, ūdens un sazinkādiem vēl dieviem, kuru izpausmes arvien vairāk mēs vienkārši saprotam, nevis atklājam zinātnisko pamatu. Redz, kā- cilvēks tiecās būt dievs, bet baidās sevi par tādu uzskatīt par to, ka kautko izprot. sauc to par zinātni, loģiku un matemātiku. No otras puses- mēs neko nemākam radīt no nekā (lai gan- neko no nekā )… Ar “tur kautkam ir jābūt” es domāju- kāda velna pēc gan tika stiepti 60 tonnu smagi bluķi kautkāda faraona kapenēm? Kādēļ visur ir bijis stāsts par gaidāmo pastardienu? Kāpēc viss kustas, dzīvo, mainās un attīstās, nezinot, kam par godu tas notiek? Nu ja, par to pašu jau vien ir runa- par dzīves jēgu. Ziniet- man ir bail to atrast. Tad dzīvei vairs nebūtu jēgas…